Astrofiskais kaķis par dzīvi

Filologs drēgnā rītā
Piecēlās iztīrīja zobus
Noskaloja kājas kas
No vārdu mīcīšanas bija kļuvušas
Gluži melnas.
Izgāja ārā meklēdams vārdus.
Bet satika puikas no rajona
Pareizāk tie satika viņu.
Viņš noģība vai no šausmām par zaimiem
Vai drīzāk no sitiena pa galvu.
Lai būtu kā būdams nav nelaimes bez laimes.
Filologs sastapa Vārdu.

Tas sēdēja ziloņkaula tronī
Scepteri rokā un rožkroni galvā
Tā bija ļoti derivatīva scēna.
Tak tik tādā var ieraudzīt Vārdu!

Un Vārds teica: “Es zinu ka tu mani meklē
Saki jel kamdēļ tu nācis
Lai neesmu es Vārds ja neesmu redzējis
Tavas ciešanas, nosisto laiku
Mani meklējot.

Saki, vai gribi celt tiltus
Vai varbūt tiem būt par balstu
Vai varbūt sacerēt vārsmas, lai citi ceļ tiltus
Tik nesaki man, ka gribi
Šaipusē nervozi birdināt tinti
Izlietu citiem par skādi
Bet visvairāk jau nu sev pašam.”

Un filologs teica: “Ak, Vārds,
Lai nolādēts filologliktens
Bet gribēju jautāt tev kaut ko
Ļoti svarīgu domājams
Eimi nākotnes formu
Saproti Gaismas pils ciet
Bet gramatika lauku mājās”

Vārds tikai novērsās dusmās
Un domāja “Melīgais filologs
Kaunējās prasīt ko lielu
Tāpēc nedošu es viņam
Arī vairāk neko lielu
Melīgais filologs melis.”

Bet pagaidi, nodomā vārds
Es taču arī esmu melis.

Filologs mostas jau tumsā,
Metas kā vilciens uz mājām
Bet, re!, aiz papelēm, ceriņu krūmiem
Pie kāpņu telpas stūra
Deg gaisā ellīgi burti
Kā knaģos sakarināti uz
Neredzamas veļas auklas
Tur rakstīts “ESOMAI”.
Filologs mierīgs iet gulēt.
Kladē vēl pieraksta:
“Šodien sastapu Vārdu.
Izpalīdzēja drusciņ.
Vispār jocīgs tipiņš.
Līdzinās punam pierē.”

Bet filologs nejuta ļaunumu
Ko netīši darīja Vārdam
Vārds sāka sevi pazīt.

Šādu vaļību nedrīkst ļaut Vārdam.

Mana atbilde jautājumam “kas ir literatūra?” un vispār arī daudziem citiem jautājumiem, ir tāda, ka literatūra ir masa, kas rada pievienoto vērtību, jēgu tur, kur to citā veidā ir grūti rast. Arī neveiksmīgs dzejolis un klabošs taksts piešķir jaunu dimensiju kādam priekšmetam, vietai, cilvēkam. (Atzīšos, ka šī atbilde pastāvīgi mainās, bet tas vienkārši liecina, ka jautājums ir nozīmīgs un vērtīgs.)

Visvairāk man šajā gaismas pilnajā vakarā gribas teikt, ka literatūra palīdz apzināties savu neremdināmo vientulību, to sakārtot, un, man nedaudz žēl, ka to rakstu še, iedveš cieņu pret dzīvi. Literatūra neļauj savu vientulību nēsāt tur, kur to nedrīkst nēsāt; vienmēr atgriež vietā, kas līdzinās mājām; liek dejot limbo, kājas vienmēr paturot pie zemes; stiepj cilvēku garāku un piepūš garu ar biezu, zilu šķidrumu, no kura rodas tēli, kas nereti kļūst īstāki par pirmajiem skūpstiem, tomēr nesamazinot pēdējo vērtību.

Vpročem, paldies tev, pasaules takstu kopum, tevis dēļ es jūtos bagāts.

LĪDZKO TU SĀC IZMANTOT VIŅU VALODU, TU KĻŪSTI VIENS NO VIŅIEM. RADI SAVU VALODU, IZMANTO TO ARĪ TAD, JA TĀ IR KLIBA.

Dzīvoja reiz kāds dzejnieks,

pagājušajā gadsimtā.
Īsts dzejnieks,
grieķis viņš bija.
Bet uzauga un dzīvoja Itālijā.
Tad nu vienu dienu uzzināja,
ka grieķi, kas dzīvoja Otomaņu jūgā,
ņēma rokās ieročus, lai dotos karā.
Pamodās tad dzejniekā aizmirstā tēvzeme,
bērnības gadi salā,
mammas skaistums – viņa vēl dzīvoja tur.

Viņš nevarēja rast mieru.
Staigāja apļos un murgoja.
Katru nakti redzēja miegā savu mammu:
tērptu dūjas baltā kāzu tērpā.
Un viņa to sauca.

Citā dienā viņš ar kuģi no Venēcijas ieradās Grieķijā.
Zakintā, savā salā.
Atkal atrada vecās sejas,
krāsas, smaržas, visu tēvišķo.
Bet viņš neprata valodu.

Dzejnieks gribēja nodziedāt tautas sacelšanos,
bet nezināja savu mātes valodu.
Tad nu sāka klejot pa apkārtni,
pa laukiem, pa zvejnieku ciemiem.
Pierakstot vārdus, ko dzirdēja,
un maksājot par katru vārdu, ko nezināja.

Ziņa izplatījās visur: “Dzejnieks pērk vārdus!”
Kopš tā laika, lai kur viņš ietu,
savācās nabagie no visas salas,
lieli un mazi, aplenkdami viņu, lai pārdotu vārdus:

Bezdibenis,
smaržains,
valgums,
avots,
lakstīgala,
padebeši,
bangas,
atāls,
noslēpumains,
mēnessērdzīgs.

Mēnessērdzīgais manu – saki, ko redzēji šovakar?
Nakti pilnu brīnumiem,
Nakti apklātu burvestībām.

Tad nu viņš uzrakstīja Himnu Brīvībai.
Vispār jau arī citus darbus.
Un vienu lielu, nepabeigtu poēmu,
kuru nosauca: “Aplenktie brīvie”.

Visu atlikušo dzīvi viņš mēģināja to pabeigt.
Neizdevās. Viņam pietrūka vārdu.

 

Pavirši tulkots no filmas, kas rakstās laikam αιωνιοτήτα και μια μέρα. Manuprāt, diezgan labi aizķer pāris stīgas kliterātiem un filhellēņiem.

pizģets

Posted on: Maijs 21, 2013

Kleina spēlu impērija Latvijā vairs nepastāv – to vietā ir dažādi labirinti, feniksi un optibeti. Talsu apkaimē Mainīā intervence gan joprojām esot populāra. Spēles dalībniekus sadala dažādās rasēs (zergos, terānos, protosos utt.), un tās pamatā ir naida un neiecietības kultivēšana. (E. Venters – “Mainīgā Intervence”)

Es jūs izdrāzīšu dirsā un sejā,
pediņ Aurēlij un katamīt Fūrij,
jūs domājat, ka savu maigo
dzeju dēļ nemaz nekaunos.
Bet pašam dzejniekam piederas būt
tikumīgam, ne viņa vārsmām.
Patiesi, viņi ir asprātīgi un veikli,
ja ir mīkstsirdīgi un bez kauna,
un prot uztaisīt niezi,
nevis puikām, bet pinkainiem večiem
kas nevar piecelt savu sašļukušo daiktu.
jūs, izlasījuši manus miljonus skūpstu,
uzskatāt mani par nīkuli?
Es jūs izdrāzīšu dirsā un sejā.

Esmu piebriedis ar optimismu, kas draud mani uzspridzināt. Es jūtos gluži kā tas idiots, kurš ISIS koncertā uzkāpa uz skatuves un aicināja ļaudis, sanākušus steriem vien, uz kaut ko tukšu, uz spēli pat bez tā attaisnojuma, kuru vajag spēlei. Liekas, ka beidzot var uzlikt trulās rokas šai bezsejas masai tieši virsū un radīt zilus brīnumus.

Vpročem, sargiet savus prātus! Paredzu otro atnākšanu.

Lasītākie ieraksti

Blog Stats

  • 13,077 hits

Es tak ar čivinu

Error: Twitter did not respond. Please wait a few minutes and refresh this page.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.