Nu, tātad.

Viss, kas nav pateikts līdz galam, kas pieļauj interpretāciju, kas, pieļaujot interpretāciju, nezaud jēgu, ir skaists, un tāpēc tik ļoti patīk mazajiem, jaukajiem cilvēciņiem. 

Vienkārši, kaut ko lasot, klausoties, ļoti retos — bet ļoti labos — brīžos, kā tad, kad sapnī saproti, ka sapņo, uznāk jocīga apskaidrība. Ka viss būs labi. Ka Harijs beigās izdzīvos, ka pūķis īstenībā ir kaķēns ar balti kvēlojošu kamolu sirds vietā, ka tai meitenei tagad bez tevis viss ir labi, kā tad, kad tu saproti, ka cilvēks, kurš stulbi uzvedas, īstenībā ir ļoti kautrīgs, tik kautrīgs, ka gribas raudāt un sist viņam uz pleca.

Un tad, kad tas viss vēl ir skaisti ietērpts – muzikāli, liriski vai tīri cilvēcīgi -, tu saproti, ka nekad nešķirsies no šīs grāmatas, no šī diska. Nu, vai cilvēka.