Kāds cilvēks, kam bija gan Maltas sunītis, gan ēzelis, bieži rotaļājās ar savu šuneli. Ik reizi, kad viņš laukā pusdienoja, sunītis, luncinādams asti, pieskrēja klāt, un saimnieks tam allaž pasvieda kādu kumosu. Ēzelim skauda, un reiz arī viņš metās pie saimnieka un sāka to, lēkādams apkārt, kājām spārdīt. Saimnieks sadusmojās un lika ēzeli ar rungām padzīt un piesiet pie siles.

/Fabula māca, ka ne visiem lemts tas pats liktenis./