- Droši vien arī mana raudāšana tev dod kaut kādu labumu.
- Jā, tā ir kā mērs, ar ko es nosaku savu vainu.
- Ej prom, Orāsio, tā būs labāk.
- Varbūt. Redzi, grozies kā gribi, bet, ja aizeju tagad, mana rīcība atgādinās kaut ko tādu, kas ļoti līdzinās varonībai, proti, es taču atstāju tevi vienu, bez naudas un ar slimu bērnu.
- Jā, — Maga, caur asarām homēriski smaidot, bilda. – Katrā ziņā tas būtu ļoti tuvu varonībai.
- Un, tā kā no varoņa mani šķir lielāks vai mazāks attālums, par labāku uzskatu palikt tepat līdz brīdim, kamēr nebūsim tikuši skaidrībā, pie kā mums pieturēties turpmāk — kā savā daiļajā runas mākā izsakās mans brālis.
- Nu tad paliec.
- Bet vai tu saproti, kā un kāpēc es atsakos no šī varoņdarba?
- Protams, saprotu.
- To mēs vēl redzēsim, izskaidro, kāpēc es neeju prom!
- Tu neej tāpēc, ka esi visnotaļ buržuāzisks un turi prātā, ko par to domās Ronalds un Bebsa, un citi draugi.
- Tieši tā. Un tu pareizi saskati, ka tev ar šo lēmumu nav nekāda sakara, mani tas priecē. Es nepalieku ne solidaritātes, ne žēlastības dēļ un ne tāpēc, lai iedotu knupīti Rokamadūram. Un vēl jo mazāk tādēļ, ka mums it kā būtu kaut kas kopīgs.
- Tu reizēm kļūsti tik smieklīgs, — Maga noteica.