Taisu atsauci uz sevi, jo tā ir kruta. Vpročem, turpinājums šim ierakstam.

Pirmkārt, jāatsakās no bezjēdzīgām beigām (tipa, “my words are diamond sharp”), jo par cilvēkiem tas nebija domāts, pats nezinu, kāpēc to pierakstīju. Noteikti likās, ka izskatīsies smuki. Kam principā piekrītu, jo rada tādu hipertrofētu pabeigtības sajūtu. Bet jēga pazuda.

Un par jēgu tad es šodien arī sāku domāt. Sak, už, vai tik es neesmu kaut ko traki sajaucis.

Tas, ka viss būs labi nemaz nav nekāda apskaidrība. Aitiska pieķeršanās. Vārdi vien, nekas vairāk. “Patiesības ar lielo P” sajūtu es esmu sajaucis ar vienkāršu, emocionālu pieķeršanos, subjektīvu projekciju, kārtējo reizi pats piešķirot jēgu roršarka traipiem, utt., blablabla.

Bet vērīgais lasītājs jau pareizi norādīja — tieši tā, es nezinu, ko meklēju.