Neko sakarīgu jau nepateikšu, bet man tāds mazs absurds traki patīk. Paldis Heinriham, ka iedeva šo grāmatu.

“- Pardon, – beidzot ieteicos, – vai es varētu runāt ar teoloģijas studentu Leo Šnīru?
- Ar ko es runāju?
- Ar Šnīru,- es atteicu. Acīmredzot tas sniedzās pāri viņa garīgajam apvārsnim. Viņš ilgi klusēja, es atkal sāku klepot, tad apvaldūjos un sacīju: – Nosaukšu pa burtam: Skola, Cecīlija, Hortenzija, Normandija, Ida, Emīls, Rihards.
- Ko tad tas nozīmē? – viņš beidzot noprasīja, un man šķita, ka viņa balsī ir tikpat daudz izmisuma, cik manā sirdī. Varbūt viņi nosēdinājuši tur pie telefona kādu vecu, jauku profesoru, kas kūpina kaļķīti, tāpēc es ātri sagrābstīju atmiņā dažus latīņu vārdus un pazemīgi sacīju:
- Sum frater Leonis.
Man šķita, ka es rīkojos negodīgi, jo iedomājos par tiem daudzajiem cilvēkiem, kas šad un tad grib ar kādu no tās iestādes parunāties, bet nekad nav mācījušies ne vārda latīniski.
Kā par brīnumu vecais sāka ķiķināt un atbildēja:
- Frater tuus est in refectorio – ēd vakariņas, – un mazliet skaļāk piebilda: – Kungi pašreiz ēd, un maltītes laikā nedrīkst traucēt.
- Vajadzība ir ļoti steidzama, – es teicu.
- Vai kāds nomiris? – viņš apjautājās.
- Nē, – es atteicu, – bet gandrīz.
- Tātad smags nelaimes gadījums?
- Ak, – viņš sacīja, un viņa balss skanēja jau mazliet maigāk, – iekšīga asiņošana.
- Nē, – atbildēju, – nelaimes gadījums ar dvēseli.
Tas viņam acīmredzot bija nesaprotams vārds, viņš salti klusēja.
- Ak Dievs, – es nopūtos, – cilvēks taču sastāv no miesas un no dvēseles.
Viņš ieņurdējās tā, ka man likās – viņš apšauba šo apgalvojumu, un tad, ievilcis dūmu no pīpes, nomurmināja:
- Augustīns – Bonaventura – Kusans… jūs esat uz aplama ceļa.
- Dvēsele, – es stūrgalvīgi turējos pie sava, – lūdzu, pasakiet Šnīra kungam, ka viņa brāļa dvēsele ir briesmās, lai viņš man piezvana tūliņ pēc vakariņām.
- Dvēsele, – viņš salti atkārtoja, – brālis, briesmas. – Tādā pašā balsī viņš būtu varējis arī noskaitīt: mēsli, murkšķis, rūgušpiens. Man šī saruna šķita visai jocīga; lai nu būtu kas būdams, tajā iestādē taču studentus skoloja par nākamajiem dvēseļu ganiem, un vecais droši vien kādreiz tomēr būs dzirdējis vārdu “dvēsele”.
- Vajadzība ir ļoti steidzama, – es piebildu.
Viņš tikai nokrekšķēja: – Hm, hm, – viņam laikam likās galīgi neizprotami, ka steidzams varētu būt kaut kas, kam sakars ar dvēseli.
- Es paziņošu, – viņš sacīja, – bet ko jūs tur sākumā minējāt par skolu?
- Neko, – es atteicu, – itin neko. Tam visam nav nekā kopīga ar skolu. Izmantoju to tikai sava vārda izburtošanai.
- Vai jūs domājat, ka bērni skolā vēl mācās burtot? Vai jūs nopietni tam ticat? – Viņš ierunājās tik možā balsī, ka es varēju domāt – nu viņš beidzot nonācis pie īsti iemīļota temata. – Pārāk maigas metodes mūsu dienās valda skolā, pārāk maigas.
- Protams, es sacīju, – skolās vajadzētu lietot daudz vairāk žagaru.
- Vai nav tiesa? – viņš dedzīgi atsaucās.
- Jā, – es apstiprināju, – īpaši skolotājus vajadzētu krietni vairāk sukāt. Jūs taču atcerēsieties pateikt manam brālim to, ko jums lūdzu?
- Ir jau atzīmēts, – viņš apgalvoja, – steidzamas darīšanas dvēseles un skolas jautājumos. Paklausieties, jaunais draugs, vai drīkstu jums, būdams gados neapšaubāmi vecāks, dot labi domātu padomu?
- Lūdzu, – es atteicu.
- Metiet Augustīnu pie malas: veikli formulēts subjektīvisms vēl nebūt nav teoloģija, tas tikai samaitā jaunas dvēseles. Tā ir tīrā žurnālistika, kam piejaukti daži dialektiski elementi. Ceru, ka neņemsiet man šo padomu ļaunā?
- Nē, – es noteicu, – tūdaļ iemetīšu Augustīnu ugunī.
- Pareizi, – viņš gandrīz gavilēdams atsaucās. – Ugunī! Lai Dievs jums palīdz!