nu, vai vismaz kaut kas līdzīgs.

nē, šis aspekts nav sokratiska krišana uz nerviem, kaut arī drošvien tā ir mana mega īpašība.

bet kas tā ir par lietu, ka tik ļoti vajag tādu absolūtu patiesību.

VAR dzīvot arī bez uzskatiem, kuri ir ielikti cementā. un varbūt pat to vajag darīt, jo zinātne tāpat var tam absolūtajam uzlikt uz galda tukšu šķīvi–rekur, mīļais, tavs absolūtais.

bet, sak, cilvēki taču domā, ko grib, un tev taču nav nekas jāliek pret to pretī–katram indivīdam savs fig-, katram savs -ņa.

un tomēr, piedodiet, šeit atkal mans uzskats: ir gan jāliek pretī, ja tevi bombardē ar absurdu.

pateikšu tiešāk: tas, ka tu tici kaut kam vienmēr pastāvošam, ir tava darīšana, bet, bļad, vai tas, ka tu šos uzskatus uzspied citiem, beigu beigās nav gļēvums, tāda kā vilšanās savā ticībā? vai, teiksit, laipnība, ceļa parādīšana nepareizi domājošajiem? puhh-lease.

(piebilde: labāks salīdzinājums būtu šāds. mēs par savas valodas pareizību pārliecināmies, runājot ar citiem cilvēkiem, nu, vismaz lielos vilcienos (te vajadzētu source, bet aizmirsu, kur to lasīju). izmantot šādu pašu attieksmi pret uzskatiem ir, maigi izsakoties, dumji, taču tas tiek un tiks izmantots.)

lai ar sirdi kaut kam ticētu, visticamāk, vajag savu daļu drosmes. taču manās acīs visdrosmīgākais būs saprāts, kas nepiekāpjas tādas realitātes priekšā, kuru nevar ielikt krātiņā. lūk, tāpēc arī vismaz miljono daļu no manis drīkst saukt par filozofu.