nē, šis aspekts nav sokratiska krišana uz nerviem, kaut arī drošvien tā ir mana mega īpašība.

bet kas tā ir par lietu, ka tik ļoti vajag tādu absolūtu patiesību.

VAR dzīvot arī bez uzskatiem, kuri ir ielikti cementā. un varbūt pat to vajag darīt, jo zinātne tāpat var tam absolūtajam uzlikt uz galda tukšu šķīvi–rekur, mīļais, tavs absolūtais.

bet, sak, cilvēki taču domā, ko grib, un tev taču nav nekas jāliek pret to pretī–katram indivīdam savs fig-, katram savs -ņa.

un tomēr, piedodiet, šeit atkal mans uzskats: ir gan jāliek pretī, ja tevi bombardē ar absurdu.

pateikšu tiešāk: tas, ka tu tici kaut kam vienmēr pastāvošam, ir tava darīšana, bet, bļad, vai tas, ka tu šos uzskatus uzspied citiem, beigu beigās nav gļēvums, tāda kā vilšanās savā ticībā? vai, teiksit, laipnība, ceļa parādīšana nepareizi domājošajiem? puhh-lease.

(piebilde: labāks salīdzinājums būtu šāds. mēs par savas valodas pareizību pārliecināmies, runājot ar citiem cilvēkiem, nu, vismaz lielos vilcienos (te vajadzētu source, bet aizmirsu, kur to lasīju). izmantot šādu pašu attieksmi pret uzskatiem ir, maigi izsakoties, dumji, taču tas tiek un tiks izmantots.)

lai ar sirdi kaut kam ticētu, visticamāk, vajag savu daļu drosmes. taču manās acīs visdrosmīgākais būs saprāts, kas nepiekāpjas tādas realitātes priekšā, kuru nevar ielikt krātiņā. lūk, tāpēc arī vismaz miljono daļu no manis drīkst saukt par filozofu.

Bet vispār, man pasen nekas nav tik labi paspēlējis uz nerviem, kā Chairlift jaunā plate.

Grupa no ASV un tajā spēlē divi naži, kuriem sasodīti labi sanāk tas, ko viņi dara (viens no nažiem īstenībā ir naze, Karolīna vārdā, smuka arī). Chairlift izklausās pēc astoņdesmitie-satiek-godzillu, liels uzsvars uz sintezatoriem, New Order stila bass/ģitāras, u.t.t., u.t.j.p.

Bet albums ir ļoti sakarīgs un jādzird nejau tāpēc, ka veido savdabīgu tiltu uz aizgājušā gadsimta 80. gadu mūziku, bet tāpēc, ka albums ir lieliski plūstošs — jā, ne gluži pilns ar labām dziesmām, bet bez sliktām dziesmām. Albums piedāvā tādu “ko Keita Buša darītu, ja būtu dzimusi1989. gadā” sajūtu, kurā asprātīgi novērojumi par ārpasauli sajaucas ar iekšējiem pārdzīvojumiem un woe-is-certainly-not-me attiecību analīzi.

Nu, tagad, kad beidzot esmu uzlicis savu trekno subjektīvo ķepu uz to, par ko stāsta Something (kaut kas), var arī ķerties pie jaukāko dziesmu izķidāšanas.

Sidewalk Safari: liriskas paralēles ar kareivīgāko no Keitas Bušas, sajaucot to ar pseudo-gotu 80. gadu atmosfēru un sintiņiem, kas burtiski liek izkust, aptuveni pasakot priekšā, kas būs dzirdams pārējā albumā. Plus lieliski vokāli ar nebūt ne īpaši saprotamiem vārdiem.

Fast forward pāri “Wrong Opinion” un “I Belong In Your Arms”, kas ievada dramatisko viducīti, neesot ne īpaši labas, ne īpaši sliktas dziesmas (te es izklausos pēc Bīvisa un Batheda, šitajā video), bet sakāpina, ē, subjektīvo jutekli.

Take It Out On Me: stoiciska piekāpšanās, nu, liekas jau, ka tam, ka meitenīti pamet. Bet kaut kas par seksu tur arī ir. Plūstoša dziesma, ne ko pielikt, ne ko atņemt.

Ghost Tonight: manuprāt, labākā albuma dziesma. Netieku galā ar sevi, netieku galā ar tevi, dzīvoju caur tevi, visu redzu no malas, neeksistēju ne tev, ne sev. Tas, ka dziesmai nav nobeiguma īstenībā ļoti makes sense.

Cool As A Fire: Ghost Tonight loģisks turpinājums. Izjusti vārdi.
“Because weakness wins, if weakness shows.” Klasīšu spēle, un tā tālāk. “Nothing ever lasts forever,” un gan bikses, gan sirds pilna prieku.

Amanaemonesia, Met Before, Frigid Spring un Turning jau vairāk ir tādi kā atreferējumi. Amanaemonesia ir tas, ko laidīs pa radio, Met Before ir iepriekšējais Chairlift, tikai jaunajā skanējumā, bet Frigid Spring un Turning jau aiziet tāda drīmpopa virzienā, kas liekas neiederīgi albumā. Amanaemonesia ir vislipīgākā albuma dziesma, un manām ausīm arī ar visplašāko vokālu.

Guilty As Charged: turpina jaukos pretstatus Chairlift dziesmās, “If I gave you what you asked me for, I know you wouldn’t want it anymore, so I won’t”, bet kopumā pieliek jauku punktu un lieku reizi parāda to, ka meitēns māk vārdos ielikt ne tikai jēgu, bet arī ļoti netipiskas emocijas.

vpročem, something es uzskatu par ļoti labu iesākumu 2012. gadam.

“- Pardon, – beidzot ieteicos, – vai es varētu runāt ar teoloģijas studentu Leo Šnīru?
- Ar ko es runāju?
- Ar Šnīru,- es atteicu. Acīmredzot tas sniedzās pāri viņa garīgajam apvārsnim. Viņš ilgi klusēja, es atkal sāku klepot, tad apvaldūjos un sacīju: – Nosaukšu pa burtam: Skola, Cecīlija, Hortenzija, Normandija, Ida, Emīls, Rihards.
- Ko tad tas nozīmē? – viņš beidzot noprasīja, un man šķita, ka viņa balsī ir tikpat daudz izmisuma, cik manā sirdī. Varbūt viņi nosēdinājuši tur pie telefona kādu vecu, jauku profesoru, kas kūpina kaļķīti, tāpēc es ātri sagrābstīju atmiņā dažus latīņu vārdus un pazemīgi sacīju:
- Sum frater Leonis.
Man šķita, ka es rīkojos negodīgi, jo iedomājos par tiem daudzajiem cilvēkiem, kas šad un tad grib ar kādu no tās iestādes parunāties, bet nekad nav mācījušies ne vārda latīniski.
Kā par brīnumu vecais sāka ķiķināt un atbildēja:
- Frater tuus est in refectorio – ēd vakariņas, – un mazliet skaļāk piebilda: – Kungi pašreiz ēd, un maltītes laikā nedrīkst traucēt.
- Vajadzība ir ļoti steidzama, – es teicu.
- Vai kāds nomiris? – viņš apjautājās.
- Nē, – es atteicu, – bet gandrīz.
- Tātad smags nelaimes gadījums?
- Ak, – viņš sacīja, un viņa balss skanēja jau mazliet maigāk, – iekšīga asiņošana.
- Nē, – atbildēju, – nelaimes gadījums ar dvēseli.
Tas viņam acīmredzot bija nesaprotams vārds, viņš salti klusēja.
- Ak Dievs, – es nopūtos, – cilvēks taču sastāv no miesas un no dvēseles.
Viņš ieņurdējās tā, ka man likās – viņš apšauba šo apgalvojumu, un tad, ievilcis dūmu no pīpes, nomurmināja:
- Augustīns – Bonaventura – Kusans… jūs esat uz aplama ceļa.
- Dvēsele, – es stūrgalvīgi turējos pie sava, – lūdzu, pasakiet Šnīra kungam, ka viņa brāļa dvēsele ir briesmās, lai viņš man piezvana tūliņ pēc vakariņām.
- Dvēsele, – viņš salti atkārtoja, – brālis, briesmas. – Tādā pašā balsī viņš būtu varējis arī noskaitīt: mēsli, murkšķis, rūgušpiens. Man šī saruna šķita visai jocīga; lai nu būtu kas būdams, tajā iestādē taču studentus skoloja par nākamajiem dvēseļu ganiem, un vecais droši vien kādreiz tomēr būs dzirdējis vārdu “dvēsele”.
- Vajadzība ir ļoti steidzama, – es piebildu.
Viņš tikai nokrekšķēja: – Hm, hm, – viņam laikam likās galīgi neizprotami, ka steidzams varētu būt kaut kas, kam sakars ar dvēseli.
- Es paziņošu, – viņš sacīja, – bet ko jūs tur sākumā minējāt par skolu?
- Neko, – es atteicu, – itin neko. Tam visam nav nekā kopīga ar skolu. Izmantoju to tikai sava vārda izburtošanai.
- Vai jūs domājat, ka bērni skolā vēl mācās burtot? Vai jūs nopietni tam ticat? – Viņš ierunājās tik možā balsī, ka es varēju domāt – nu viņš beidzot nonācis pie īsti iemīļota temata. – Pārāk maigas metodes mūsu dienās valda skolā, pārāk maigas.
- Protams, es sacīju, – skolās vajadzētu lietot daudz vairāk žagaru.
- Vai nav tiesa? – viņš dedzīgi atsaucās.
- Jā, – es apstiprināju, – īpaši skolotājus vajadzētu krietni vairāk sukāt. Jūs taču atcerēsieties pateikt manam brālim to, ko jums lūdzu?
- Ir jau atzīmēts, – viņš apgalvoja, – steidzamas darīšanas dvēseles un skolas jautājumos. Paklausieties, jaunais draugs, vai drīkstu jums, būdams gados neapšaubāmi vecāks, dot labi domātu padomu?
- Lūdzu, – es atteicu.
- Metiet Augustīnu pie malas: veikli formulēts subjektīvisms vēl nebūt nav teoloģija, tas tikai samaitā jaunas dvēseles. Tā ir tīrā žurnālistika, kam piejaukti daži dialektiski elementi. Ceru, ka neņemsiet man šo padomu ļaunā?
- Nē, – es noteicu, – tūdaļ iemetīšu Augustīnu ugunī.
- Pareizi, – viņš gandrīz gavilēdams atsaucās. – Ugunī! Lai Dievs jums palīdz!

Bet ir šitā grāmata laba. Nu, nē, lieliska:

“We know more or less what an educated Greek learnt from his father, but we know very little of what, in his earliest years, he learnt from his mother, who was, to a great extent, shut out from the civilization in which the men took delight. It seems probable that educated Athenians, even in the best period, however rationalistic they may have been in their explicitly conscious mental processes, retained from childhood a more primitive way of thinking and feeling, which was always liable to prove victorious in times of stress. For this reason, no simple analysis of the Greek outlook is likely to be adequate.”

Šāds notikums eksperimentāli pierāda argentīnieša līdz šim kritizēto Kuņģa Darbības Fāzu Teoriju (KDFT). Tās pamatā ir tas, ko tautā jau sen uzskata par zināmu — ka kuņģim dažādos dienas laikos ir dažādas aktivitātes pakāpes. Taču KDFT piedāvātais izskaidrojums atšķiras ar to, ka teorija skaidro šo kuņģa aktivitāti ar ķīmiski strukturālām pārmaiņām, kas ik dienas norisinās vesela homo sapiens kuņģī.

Lai pierādītu savu teoriju, speciālists veicis Kirī pāra cienīgu eksperimentu, aprijot tableti parasti nāvējošā glikozamīna sulfāta tieši tajā laikā, kad, pēc viņa domām, viņa kuņģī vajadzēja iestāties “pilnmēnesim”, jeb periodam, kurā kuņģis strādā visefektīvāk.

Argentīnietis veikto eksperimentu nofilmējis, caur traheju ievadot savā kuņģī miniatūru videokameru. Neskaidrajā video, kurš vēl nav pieejams plašākām tautas masām, ir redzama prāva tablete, kas kā pilnmēness apspīdēta Hārona laiva peldas kuņģa sulā, līdz mierīgi izšķīst.

Jāatgādina, ka glikozamīna sulfāts līdz šim uzskatīts par ļoti indīgu tieši tāpēc, ka cilvēkam to ir neiespējami to sagremot — līdz šim satraucošajam gadījumam glikozamīna sulfāts nonāca pa taisno aklajā zarnā, no kurienes uzsūcoties asinīs, tas pāris stundu laikā cilvēkam izsauca aknu cirozi.

Pašlaik zinātnieki strādā pie KDFT precizēšanas, mēģinot noskaidrot, kādas tieši ķīmiskas parādības norisinās kuņģī, un kāpēc.

Bet pats argentīnietis par savu atklājumu ir īss:

- Če,- viņš saka, acīmredzami mulstot no kamerām, – cik ļoti man viss sanāca!

cita starpā es // nāciet ciemos, pārvedīšu pāri upei ka nemetās, tik līdzi nenākšu, jo dvēsels nau

ja kādam ir ievajadzējies terminu, kurš eleganti paskaidrotu slepkavošanas māniju, tas sauktos “nogalinimānija”, для особо тупых, но особенно для меня самого: “nogalini-mani-ja”

tagad vajadzētu vēl savērpt vārdu krelles, ar kurām apvīties un nožņaugties // tas tik ir grafiski, tā turpināt!

vai arī uzrakstīt dirsslaukāmu romānu, kuru izlasītu tikai es, līdz sagumtu no savu vārdu svara // intheresanti, khā tas neizdhevās rhainim? viņš katrā ziņā bija tuvu

es nezinu, kurā mirklī es īsti nomiru. vai tā bija bērnības izvēle, vai to izvēlējās kāds cits // bļa, chik klišhejiski, tūlīt sākšu vēl māti vainot

bet citu, jau laikam, nevis sevis dēļ, būtu no tā jātiek laukā // laukā? vai tu vispār esi kaut kur iekšā?

ja tas ir iespējams, protams // šeit būtu jāizsaka cerīgs vērojums, ka idiotiem kā tu tomēr pieder pasaule, tāpēc viss kas var gadīties

Pirmkārt, jāatsakās no bezjēdzīgām beigām (tipa, “my words are diamond sharp”), jo par cilvēkiem tas nebija domāts, pats nezinu, kāpēc to pierakstīju. Noteikti likās, ka izskatīsies smuki. Kam principā piekrītu, jo rada tādu hipertrofētu pabeigtības sajūtu. Bet jēga pazuda.

Un par jēgu tad es šodien arī sāku domāt. Sak, už, vai tik es neesmu kaut ko traki sajaucis.

Tas, ka viss būs labi nemaz nav nekāda apskaidrība. Aitiska pieķeršanās. Vārdi vien, nekas vairāk. “Patiesības ar lielo P” sajūtu es esmu sajaucis ar vienkāršu, emocionālu pieķeršanos, subjektīvu projekciju, kārtējo reizi pats piešķirot jēgu roršarka traipiem, utt., blablabla.

Bet vērīgais lasītājs jau pareizi norādīja — tieši tā, es nezinu, ko meklēju.

Valodas lietas, tātad.

Visiem vienmēr gribas, lai viņu valoda ir tā labākā, tā senākā, u.t.t. It sevišķi, cik esmu redzējis, krieviem. Internetā strīdējās, ka krievu valodā ir vairāk vārdu, nekā angļu valodā’, tur bārstot apšaubāmas izcelsmes linkus. Bet vispār jau tas ir, nu, pirmkārt, nesvarīgi (svarīgāk taču ir tas, cik no tiem lieto, un kura tauta tad beigās ir daiļrunīgāka un vairāk var pateikt ar savu valodu — piemēram), bet otrkārt, diezgan neizmērāmi, jo ‘vārds’ per se taču ir tikai viens (bug), bet nozīmes — kaudzēm (vai ‘bug’ un ‘to bug’ skaitīsies atsevišķi vārdi? kā, bet raksta tak tāpat! un kā ar kukainīgi-nosaukto noklausīšanās ierīci?).

Bet atceros kādā krievu (nevienu neienīstu, mīlu visus, gan gejus, gan transseksuāļus, gan visus pārējos, kas varbūt uzdrīkstas vairāk, nekā vajadzētu) raidījumā dzirdētu frāzi, ka daudzi angļu vārdi nākot no senslāvu (raidījumā ‘lielkrievu’) valodas, piemēram, ‘frog’ no krievu ‘прыг’.

Ja jau tāda tā etimoloģija, tad varbūt pateiksim, ka krievu ‘сидеть’ ir ievazāts no latviešu valodas, kura to ienesa latīņu valodā caur dzintara tirgošanās ceļiem??? Tāpat jau mūsdienās ir ar tiem latīņu un grieķu cilmes vārdiem, tāda absolūtā izcelsme, tas no grieķu, tas no latīņu. Nē, grieķi, pilnīgi iespējams, paši izdomāja maz, pat vārdi taču nākot no pirmvalodas. Kas grieķiem bija labs, tā bija dokumentācija, un galvenais, ka bija daudz vergu, kas visu pārraksta.

Kopumā, par šādiem jautājumiem, manuprāt, pat strīdēties nav vērts, tāpat prāts apmetīs līkloci un iebrauksi auzās, ja ne pēc nedēļas, tad pēc gada noteikti.